Cēsu Tūrisma informācijas centrs
Pils laukums 9, Cēsis
Latvija LV-4100
Tel. +371 64121815, +371 28318318
info@cesis.lv

No 1.oktobra līdz 30.aprīlim:
Pirmdiena - slēgts
, Otrdiena - sestdiena 10:00 - 17:00, svētdienās 10:00 - 16:00
Follow us
» Cēsu pils » Jaunā pils » Cēsu Jaunās pils vēsture

  Cēsu Jaunās pils vēsture

 Cēsu Jaunā pils ir viena no nedaudzajām 18. gadsimta pilīm Latvijā, kuras apjoms iekļauts viduslaiku pils fortifikācijas nocietinājumu sistēmā, tādejādi radot savdabīgi pievilcīgu un romantisku muižas centra arhitektūru. Tā celta kā Cēsu pilsmuižas īpašnieku grāfu Zīversu dzimtas dzīvojamā māja pēc 1777. gada, kad īpašumu no barona Karla Adama fon Volfa nopirka majors Karls Eberhards fon Zīverss. Grāfu Zīversu dzimta Jaunajā pilī dzīvoja piecās paaudzēs līdz Pirmajam pasaules karam. Cēsu Jaunās pils vēsture mērāma turpat četru gadsimtu garumā, savukārt tās pēdējo īpašnieku grāfu Zīversu klātbūtne Cēsīs turpat pusotra gadsimta garumā ir atstājusi ne vienu vien paliekošu pēdu pilsētas attīstībai.
   Lai akcentētu Jauno pili, tās vēsturi  kā apmeklētājiem svarīgu un ieinteresējošu muzeja apskates objektu, saglabātu tās arhitektoniskās un mākslinieciskās vērtības, notiek Jaunās pils izpēte (no 2000. gada) un tās restaurācija (no 2007. gada).

Senākie būvperiodi. 15. – 17. gadsimts
 Cēsu pilsmuižas vēsturiskais centrs pakāpeniski veidojās kādreizējās Livonijas ordeņa priekšpils teritorijā.
Jaunā pils kā Cēsu pilsmuižas kungu grāfu Zīversu dzīvojamā māja veidojusies vietā, kur 15. gs. beigās vai 16. gs. sākumā celts viduslaiku pils pirmās priekšpils aizsardzības mūris ar apaļu, uguns šaujamiem ieročiem domātu aizsardzības torni. Blakus tornim līdz 18. gadsimtam bija vārti un divstāvu ēka.
 Senākais šobrīd zināmais grafiskais materiāls par viduslaiku pils apbūvi ir 17. gs. beigās zīmētie Cēsu pils un pilsētas plāni.  Senākās rakstītās ziņas par Johana Palmstruka plānā (1685.g.) un J. A . Ulriha plānā(1693.g.) redzamo ēku, kuras vietā meklējami pirmsākumi Jaunajai pilij, sniedz Cēsu pils 1590. gada revīzijas protokols. Šajā dokumentā aprakstīta situācija pie Lademahera torņa, kas ļauj secināt sekojošo:
- Blakus tornim atradusies divstāvu vārtu ēka, visticamāk, sākotnēji domāta pastiprinātai vārtu aizsardzībai un sardzei. Pagraba telpa zem torņa izmantota kā cietums;
- Divstāvu ēka ietvērusi vārtu caurbrauktuvi, kas atradusies blakus tornim, kā arī priekšpilis atdalošo mūri;
- 16. gadsimta beigās tā izmantota arī kā dzīvojamā māja kādai pilij piederošai amatpersonai ar dzīvojamām un reprezentācijas telpām – slēgtu lieveni ieejas priekšā, kambari, velvētu istabu, mazu kambarīti, „glītu istabiņu”, lielu kambari, vajadzību kambarīti un apkurināmo istabu 1. stāvā. Svētku zāle, dzīvojamā istaba, mazā istabiņa, kambaris un vajadzību kambarītis bijis 2. stāvā.
Par būvniecības aktivitātēm un  Jaunās pils izskatu 17. gadsimtā  ziņu nav, tomēr 17. gadsimta beigu plāni liecina, ka 1590. gadā aprakstītā apbūve blakus Lademahera tornim pastāvējusi.
Vārtu caurbrauktuve blakus tornim attēlota visos 17. gs. plānos, un tās kontūras Jaunās pils dārza fasādē labi iezīmējas arī mūsdienās. Savukārt Jaunās pils restaurācijas laikā arheoloģiskajos izrakumos atsegtās 1. stāva būvkonstrukcijas apliecina ēkas pirmā stāva apjoma piederību 16. gadsimtam.


Pilsmuižas kungu māja. 18. gadsimts

 Pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas sastāvā sākās ilgstošs miera periods un daudzu senāku muižu centru atjaunošana un uzplaukums. Labvēlīgie ekonomiskie apstākļi sekmēja arī Cēsu pilsētas attīstību. Cēsu ordeņa pils un muiža ir raksturīgs piemērs laikmeta tendencēm. Sagrautais viduslaiku cietoksnis pamazām pārvērtās drupās un kļuva par vēstures interesentu objektu, vizualizējoties neskaitāmās gleznās, zīmējumos un gravīrās, bet saimnieciskā, ekonomiskā un kultūras dzīve pārvietojās uz muižas centru.
Par būvniecības aktivitātēm un ēkas izskatu 18. gs. 1. pusē ziņu nav.
1747. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete Cēsu pilsmuižu dāvināja savam kancleram grāfam Bestuževam – Rjuminam, no kura īpašumu 1755. gadā nopirka barons Gotlībs Johans fon Volfs. Pēc 22 gadiem – 1777. gadā no Volfa mantiniekiem muižu par 96 000 Alberta dālderu nopirka majors Karls Eberhards fon Zīverss (1745 – 1821). Tā kā iepriekšējiem īpašniekiem Cēsis nav kalpojušas par pastāvīgu dzīves vietu, Jaunās pils un pilsmuižas ansambļa izveidošana, domājams, notikusi 18. gs. beigās grāfa Karla Eberharda fon Zīversa laikā.

Par izmaiņām esošajā apbūvē 18. gs. otrajā pusē liecina vairāki 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma pilsētas un pilsmuižas plāni, kuri jau apstiprina divstāvu mūra ēkas ar mansarda jumtu un zemāku torni pastāvēšanu ap 1787. gadu. Senākais Jaunās pils dārza fasādes fragmenta zīmējums attiecas uz 1793. gadu Johana Kristofa Broces zīmētajā viduslaiku pilsdrupu skatā. Tas ir laiks, kad jau 10 gadus Cēsu Jaunā pils un pilsmuiža ir kļuvusi par grāfu Zīversu dzimtas pastāvīgu dzīvesvietu.

18. gadsimta otrajā pusē ēku pārbūvēja, daļēji saglabājot esošās konstrukcijas pirmā un otrā stāva līmenī. Šajā laikā izveidota tipiska divstāvu muižas mūra dzīvojamā ēka ar mansarda jumtu un pildrežģa zelmiņiem, segmentveida logailām ēkas otrajā un mansarda stāvā. Blakus tai atradās apaļais Lademahera tornis, tobrīd gan tikai ar diviem virszemes stāviem. Fasādes krāsotas dzeltenā pamattonī ar baltām ailu ietverošām joslām.

Iekštelpu plānojums pamatos izveidots jau 18. gs. otrajā pusē. Ēkas pirmajā stāvā, likvidējot viduslaiku vārtu caurbrauktuvi, izbūvēja telpas ar velvēto pārsegumu. Kā centrālo komunikāciju asi ēkā izveidoja velvētu gaiteni ar saimniecības ieeju no ēkas rietumu gala. Pirmajā stāvā bija paredzētas telpas kalpotāju un saimnieciskajām vajadzībām, kuras grupējās ap centrālo velvēto vestibilu dārza pusē. Telpu apdare bija vienkārša – balsinājums vai monohroms sienu un griestu krāsojums. 18. gadsimtā iebūvētas arī galvenās kāpnes un otro stāvu.
Pilsmuižas kungu mājas otrā stāva istabas savienotas pēc anfilādes principa. Domājams, ka šajā laikā ieplānota arī Jaunās pils centrālā jeb galvenā zāle dārza pusē ar izeju uz balkonu. Daļēji izbūvēts arī mansarda stāvs.


Pilsmuižas kungu māja. 19. gadsimts

Pilnveidojot pili atbilstoši vēlā klasicisma – ampīra stilistikai, 1820. – 1830. gados pilsmuižas īpašnieka grāfa Karla Gustava fon Zīversa (1772 – 1856) laikā veiktas apjomīgas pārbūves gan iekštelpās, gan fasādēs, kas ievērojami mainīja pilsmuižas kungu mājas kopskatu. Ēkas 18. gadsimta apjomu papildināja balkoni ar kolonām tās galvenajās fasādēs, pildrežga zelmiņus nomainīja mūra konstrukcija. Dārza fasādē tika uzcelts bīdermeijera laikam raksturīgs lievenis ar divām koka vītņu kāpnēm. Vēlāk (19. gs.b.) tās nomainīja ar čuguna kāpnēm, vismaz vienā balkona pusē. Šobrīd paredzēta dārza fasādes ieejas lieveņa vītņu kāpņu rekonstrukcija.
Iekštelpām pamatā saglabāts 18. gadsimta beigu plānojums. Pirmajā stāvā bija paredzētas istabas kalpotājiem, muižkungam un pils saimniecības vadītājai, kā arī telpas saimnieciskām vajadzībām kā maizes cepšanai, virtuvei un pārtikas noliktavai. Torņa pagrabu izmantoja vīna glabāšanai, bet tā pirmo stāvu  dārzeņu glabāšanai.
 Otrajā stāvā – iekārtotas telpas dzīvošanai un reprezentācijas vajadzībām. Tās veidotas pēc anfilādes principa ar galveno zāli – Lielo salonu centrā. Tam blakus pils austrumu daļā Mazais salons, viesu guļamistaba un ēdamtelpa, savukārt pils ziemeļu daļā saimnieku guļamistaba, kabinets, bērnu istaba un palīgtelpas. Šajā laikā izmaiņas plānojumā notikušas ēkas ziemeļu (pagalma) pusē, iekārtojot divas jaunas telpas - otru kabinetu un t.s. „kafijas istabu”. Pārbūvējot mansarda stāvu, radās daudzas papildus dzīvojamās istabas.
 1840. – 1850. gados veikto pārbūvju rezultātā tika paaugstināts masīvais viduslaiku nocietinājumu tornis. Virs 16. gs. diviem virszemes stāviem uzcēla šaurāku torņa cilindrisko daļu ar divām telpām. Torni dekorēja ar neogotiskiem elementiem - smailloka arkādēm un ailām. Tas radīja it kā vienota ansambļa iespaidu ar pilsdrupām un raksturo 19. gadsimta pirmās puses romantisma tendences arhitektūrā. Sākotnēji torņa trešajā stāvā atradās viesistaba – salons ar izeju uz āra galeriju. 19. gs. otrajā pusē šeit iekārtota pils bibliotēka. Torņa ceturtajā stāvā, kuru veido apaļa telpa ar īpaši izbūvētu apejas galeriju, 19. gs. beigās, iespējams, iekārtoja vēl vienu bibliotēkas telpu.

19. gadsimta otrajā pusē, kad par pilsmuižas īpašnieku kļūst Zīversu dzimtas trešās paaudzes pārstāvis grāfs Emanuels fon Zīverss (1817 – 1909), Jaunās pils labiekārtošanas darbos ēka iegūst būtisku papildinājumu ar divām verandām. Vienu no tām koka pildiņu konstrukcijā ar stiklotu augšējo daļu izbūvēja dārza fasādē virs lieveņa balkona (nav saglabājusies). Otru – pils rietumu jeb gala fasādē, kuru grezno uz āru izvilktām šuvēm izšuvota sarkano ķieģeļu pamatne. Domājams, tā uzcelta līdz 1893. gadam. Šobrīd veikta tās restaurācija un rekonstrukcija.
Jaunās pils galvenās fasādes portāla risinājumu – nojumi ar polihromi krāsotu skārda segumu, ko balsta čuguna „pīķi”, 1850. – 1860. gados veidojis viens no Latvijas prominentākajiem eklektisma laika posma arhitektiem, akadēmiķis Roberts Pflūgs, kurš ir pazīstams arī kā Vidzemes bruņniecības nama, tag. Latvijas Saeimas ēkas viens no projekta autoriem. Šobrīd veikta nojumes rekonstrukcija.

 
Jaunā pils 20. gadsimtā un mūsdienās

Grāfu Zīversu dzimta Jaunajā pilī dzīvoja līdz Pirmajam pasaules karam. Pēdējie grāfu Zīveru dzimtas pārstāvji grāfs Andrejs fon Zīverss (1890. - ?) un viņa māsa grāfiene Katarīna fon Zīversa (1889. -?) Cēsis un Latviju atstāja 1922. gadā. Latvijas agrārās reformas realizēšanas gaitā 1920. gados Cēsu Jaunā pils nodota Latvijas Aizsardzības ministrijas īpašumā.

Īpaša loma Cēsu Jaunajai pilij bija Latvijas valsts un armijas tapšanas laikā 20. gadsimta sākumā. 1918. gada 8. decembrī Jaunajā pilī dibināta viena no pirmajām Latvijas armijas vienībām Cēsu rota. 1919. gadā pēc Cēsu kaujām ēkā izvietojās Ziemeļlatvijas Civilpārvalde.

No 1922. gada oktobra ēku savā rīcībā pārņēma Latvijas armija un līdz 1940. gadam te atradās Latvijas armijas 8. Daugavpils kājnieku pulka štābs un virsnieku klubs.
Pēc Otrā pasaules kara ēku izmantoja dzīvokļiem, bet kopš 1949. gada Jaunajā pilī ir iekārtots Cēsu Vēstures un mākslas muzejs. 1988. gada 22. oktobrī Cēsu Jaunās pils tornī LTF Cēsu nodaļa pirmā Latvijā kā pastāvīgu simbolu šajā tornī svinīgi pacēla Latvijas valsts karogu.

Kopš 2004. gada bijušās pilsmuižas kompleksa teritorijas lielāko daļu apsaimnieko Cēsu pilsētas pašvaldības aģentūra “Cēsu kultūras un tūrisma centrs”.



Printēt











konferencem.lv

Cita puke