Cēsu Tūrisma informācijas centrs
Pils laukums 9, Cēsis
Latvija LV-4100
Tel. +371 64121815, +371 28318318
pils@cesis.lv

No 1.maija līdz 30.septembrim:
Pirmdiena - 
svētdiena 10:00 - 18:00
Follow us
» Cēsu muzejs » Viduslaiku pils » Vēsture

 Cēsu pils vēsture

Cēsu pils ir viens no ievērojamākajām viduslaiku vēstures un arhitektūras pieminekļiem Latvijā. Lai arī pils bijusi apdzīvota līdz pat 18.gadsimta sākumam, tās vēsturē nozīmīgākais ir viduslaiku periods, kad tā ir bijusi ļoti svarīgs Vācu ordeņa atbalsta punkts Baltijā. Šajā laikā Cēsu pilī rezidējuši vairāki Vācu ordeņa Livonijas atzara mestri, šeit sasauktas ikgadējās ordeņa kapitula sanāksmes, kā arī pulcināta mestra iekšējā padome. 

    Pirmsākumi. Cēsu pils pirmsākumi tiek saistīti ar tagadējā Pils parka teritorijā esošo Riekstu kalna pilskalnu, kuru kopš 11.gadsimta apdzīvojusi vendu cilts. 1207.gadā pie jaunkristītajiem vendiem apmetās no Rietumeiropas ieceļojušie Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, kuru vadībā tuvāko gadu laikā vendu koka pils tika nocietināta ar mūra aizsargsienu. Ap 1213.gadu, iepretim Riekstu kalna pilskalnam, Zobenbrāļu ordenis uzsāka pašreiz redzamās pils būvniecību. Rezultātā, 13.gadsimtā Cēsīs cieši blakus atradušās divas pilis – vendu jeb Veccēsu pils un Zobenbrāļu ordeņa jaunuzceltā mūra pils, kas veidojušas nozīmīgu dubultu nocietinājumu.

    Mestru rezidence. Saules kaujā sagrautā Zobenbrāļu ordeņa atliekas 1237.gadā tika pievienotas Vācu ordenim. Šajā gadā Livonijā ieradās Vācu ordeņa Livonijas atzara pirmais mestrs Hermanis fon Balke, kurš par savu rezidenci izvēlējās Cēsu pili. Turpmākie mestri par savu galveno uzturēšanās vietu izraudzīja Rīgas pili un savu mājvietu uz Cēsīm pārcēla vienīgi briesmu un nestabilitātes periodos, kad ordenis atradās konfliktā ar Rīgas pilsētu vai Rīgas arhibīskapu. 15.gadsimta nogalē ordeņa valdīšanas smaguma centrs pārvietojās no Rīgas uz Cēsīm, kas kopš 1481.gada kļuva par pastāvīgu Vācu ordeņa Livonijas mestru rezidenci. Cēsu pils spožākā uzplaukuma laiks attiecināms uz 15./16.gadsimta miju, kad ordeņa priekšgalā atradās mestrs Volters fon Pletenbergs.
Cēsu pils bijusi daudzu Livonijas vēsturē nozīmīgu notikumu lieciniece. Te tika pieņemti sūtņi, izlemti kara un miera jautājumi, kā arī kārtotas ordeņa iekšējās lietas. Cēsu pils bieži minēta viduslaiku avotos gan kā ordeņa rīkoto kapitulu, gan kā dokumentu izdošanas vieta. Bez tam pilī glabājies ordeņa arhīvs, bet kopš 1550.gada – arī ordeņa kase. Kā liecina 15.gadsimtā veiktās ordeņa piļu vizitācijas, Cēsu pils ir bijusi arī vislabāk apgādātā Vācu ordeņa pils Livonijā - tajā atradusies gandrīz puse no kopējām ordeņa labības un bruņu rezervēm. 

    Dzīve Vācu ordeņa pilī. Cēsu pilij bija ne tikai politiska, militāra un saimnieciska nozīme, bet tā kalpoja arī kā reliģiskam ordenim piederīgas kopienas dzīves vieta. Aizsardzības mūru un priekšpiļu ieskautā galvenā pils, līdzīgi kā klostera ēku komplekss, sastāvēja no saimniecības telpām – virtuves, maizes ceptuves, noliktavām, alus darītavas - un no ordeņa brāļu kopdzīves telpām – kapelas, remtera, dormitorija, kapitulzāles. Līdz ar to pils sevī apvienoja cietoksni un klosteri, savukārt pilī dzīvojošajiem bruņiniekiem bija jāpiekopj mūku dzīvesveids.
Ordeņa brāļi dalījās bruņiniekos un priesteros. Brāļi-bruņinieki savās pilīs ieņēma dažādus amatus – pārzināja pils finanses, saimniecības nozares un amatniecību, savukārt brāļu-priesteru pienākums bija noturēt dievkalpojumus un rūpēties par pārējo ordeņbrāļu reliģisko apkopšanu. Katras pils konventā vajadzēja būt vismaz 12 brāļiem bruņiniekiem, lai tas atbilstu Kristus apustuļu skaitam, kā arī vismaz vienam brālim priesterim. Zināms, ka 1451.gadā Cēsu pilī uzturējušies 14 bruņinieki un 3 priesteri, kas salīdzinājumā ar citām Livonijas pilīm ir vidēji liels skaits. Pilī bija nodarbināti dažādu nozaru strādnieki un amatnieki – t.s. saimes ļaudis, kas lielākoties bija Livonijas vietējie iedzīvotāji.
Brāļu dzīvi ordeņa pilīs stingri reglamentēja pāvesta apstiprināti kārtības noteikumi - statūti un regula. Ordeņbrāļu ikdienas dzīvē valdīja stingra disciplīna – regulāras lūgšanas, askētisks apģērbs un uzturs, atturēšanās no izpriecām. Ierastās dienaskārtības pamatā bija t.s. „stundu lūgšanas”, kad ikvienam pilī dzīvojošajam brālim noteiktos diennakts laikos bija jāierodas pils kapelā uz dievkalpojumu. Brāļiem bija jāceļas ap plkst. 2.00 no rīta un jādodas uz pils kapelu, lai piedalītos pirmajā nakts dievkalpojumā. Dievkalpojumiem bija pakārtotas visas pārējās ikdienas norises - kopīgas ēdienreizes, amata pienākumu izpilde, rūpes par bruņojumu un zirgiem, kā arī militārā apmācība un treniņi. 
Ordeņa brāļi uz ēdienreizēm pils remterī tika aicināti ar pils kapelas zvana skaņām divas reizes dienā. Pirmā maltīte bija pirms dievkalpojuma Nonās ap plkst. 13.00, savukārt otrā maltīte tika ieturēta ap plkst. 19.00 pēc Vesperes. Ordeņbrāļu ēdienkarte galvenokārt sastāvēja no gaļas, zivīm, olām, maizes, vīna un alus. Gaļu drīkstēja ēst trīs reizes nedēļā: svētdienās, otrdienās un ceturtdienās. Maltītes tika sāktas ar priestera skaitītu lūgšanu, kam sekoja kopīgi skaitīta tēvreize un "Esi sveicināta, Marija". Pie galda kāds no brāļiem priesteriem lasīja priekšā reliģiska satura darbus, kuros visi pie galda sēdošie noklausījās klusēdami. Ēdiena pārpalikumi un desmitā daļa no pilī ceptās maizes tika atdoti nabagiem kā žēlsirdības dāvanas.
Ordeņbrāļu diena beidzās pēc Kompletorija ap plkst. 21.00, kad tika aizvērti pils vārti un brāļi devās pie miera. Visiem veselajiem ordeņbrāļiem bija jāguļ vienkopus pils dormitorijā. Brāļi gulēja uz salmu matrača, kam pārsegts linu palags, apsedzoties ar vilnas segu. Dormitorijam bija jābūt apgaismotam visu nakti un brāļiem bija jāguļ apģērbtiem, ar uzvilktiem krekliem un biksēm. 

    Triju karu ugunīs. Cēsu pils statusu ievērojami izmainīja Vācu ordeņa Livonijas atzara likvidācija 1561.gadā, kā rezultātā pils kļuva par vienu no poļu garnizona apmešanās vietām un atbalsta punktu Pārdaugavas hercogistē. Vienīgi 1577.gada vasarā, Livonijas kara laikā, kad Cēsu pils kļuva par vienīgā Livonijas karaļa Magnusa rezidenci, tā īslaicīgi atguva savu kādreizējo Livonijas galvenās pils statusu. Šī paša gada 31.augustā Cēsīs notika arī Krievijas cara Ivana Bargā un karaļa Magnusa tikšanās, kas noslēdzās ar Magnusa apcietināšanu un 5 dienas ilgu Cēsu pils apšaudi. Krievu artilērijas postījumiem pievienojās vēl viena katastrofa - vairs nespēdami pretoties Ivana Bargā karaspēkam, 300 pilī glābiņu meklējušie pilsētas un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji nolēma labāk uzspridzināties nekā krist nežēlīgo iebrucēju rokās.
Livonijas karā izpostītā pils 1582.gadā nonāca jaunizveidotās Cēsu katoļu bīskapijas īpašumā. Pils tika daļēji atjaunoja un tā kļuva par bīskapa rezidenci. Poļu–zviedru kara laikā pili vairākkārt pārmaiņus ieņēma poļu un zviedru karaspēks. Zviedrijas pakļautībā nonākusī Cēsu pilsēta un pils tika piešķirta valsts kancleram Akselam Uksenšernam, kas 1633.gadā lika to atjaunot. Šajā laikā pilī dzīvoja Uksenšerna Vidzemes īpašumu pārvaldnieks. 1681.gadā, sakarā ar lēmumu par muižu redukciju, Cēsu pils nonāca Zviedrijas valsts rīcībā. Tajā tika izvietots zviedru garnizons un pils kalpoja par militāru nocietinājumu. 1703.gadā, Lielā Ziemeļu kara sākumā, pili ieņēma krievu armija. Šoreiz izpostīto pili vairs neatjaunoja un tā pilnībā zaudēja savu militāro nozīmi. Pili vairs neapdzīvoja un tā pakāpeniski nonāca drupu stāvoklī. 

Saimnieko grāfu Zīversu dzimta. Pēc Lielā Ziemeļu kara Cēsu pilsmuiža (t.sk. viduslaiku pils drupas) vairākkārt mainīja īpašniekus, līdz 1777.gadā to savā īpašumā iegādājās grāfs Karls Eberhards Zīverss. Grāfa uzdevumā kādreizējā pils vārtu ēka tika pārbūvēta par muižas kungu māju - t.s. Jauno pili. Zīversu dzimtas īpašumā Cēsu pilsmuiža atradusies 140 gadus un valdīšanas ilguma ziņā to šeit pārspēj vienīgi Vācu ordenis. Pilsmuižas īpašnieki viduslaiku pils drupas izmantoja par ērti pieejamu būvmateriālu ieguves avotu. Pils teritorijā iegūtie akmeņi izmantoti ne vien Cēsu pilsmuižas saimniecības ēku celšanai, bet arī vesti projām, piemēram, uz Mujānu muižu, kuras vajadzībām no Cēsu pils drupām aizvesti 200 vezumi akmeņu. 1830.gados pils pakājē tika izveidots romantisks ainavu parks un pilsdrupu robotais siluets kļuva par galveno akcentu parka ainavā. Turklāt, šajā laikā romantisma kustība modināja interesi par viduslaiku pili kā senatnes pieminekli un līdz ar to tika aizsākti pils izpētes un praktiskās saglabāšanas darbi. Ap 1840.gadu Cēsu pilsdrupās grāfa Emanuela Zīversa vadībā veikti vieni no senākajiem zināmajiem arheoloģiskajiem izrakumiem Latvijā, savukārt jau gadsimta vidū pirmo apkopojošo pētījumu par Cēsu pilsētas un pils vēsturi sagatavojis novadpētnieks Jegors Zīverss.
Pēc pirmā pasaules kara Cēsu pilsmuižas kungu māja un tai piegulošā teritorija Zīversu ģimenei tika atsavināta un nodota Latvijas armijas rīcībā. Cēsu pils drupas nonāca Cēsu pilsētas valdes apsaimniekošanā un tika atvērtas publiskai apskatei. 1925.gadā Cēsu pilsdrupām kā izcilākajam viduslaiku laicīgās arhitektūras paraugam Latvijas teritorijā tika piešķirts valsts aizsargājama pieminekļa statuss.



Printēt











konferencem.lv

Cita puke